Sēlijā bauda dabas ainavas un klausās Sēlijai raksturīgo “rotāšanu”

12.maijā notika Jēkabpils poļu biedrības “Rodacy” valdes locekļa, velotūrisma entuziasta Riharda Barkovska organizētais velobrauciens pa Sēlijas skaistākajām vietām. Kā brauciens norisinājās, un, kas tika apskatīts, stāsta pats velotūrisma gids.

“Pēc “ziemas miega” 13 Jēkabpils velosipēdisti nolēmām atvērt ceļojumu sezonu. Maršruta izvēli atviegloja Sēlpils pagasta lauku sētas “Boļāni” saimnieces Maijas Dainas Paegles aicinājums Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas”  un tās vadītājas Ivetas Tāles meistarklasi daudzbalsīgā dziedāšanas veidā – rotāšanā (nosaukums radies no piedziedājuma “rotā)”. Un, ja  virziens izvēlēts, tad tikai – uz priekšu!

 Pirmā pieturas vieta bija Salas birzītē, kur mūs sagaidīja biedrības “Holista” pārstāve, sertificēta nūjošanas trenere Ligita Ūpīte. Viņa mūs iepazīstināja ar tautas sporta veidu – nūjošanu. Kad  parādījām, ko esam iemācījušies mēs, apgūstot nūjošanu, savas Suņu skolā apgūtās prasmes izrādīja Ligitas četrkājainais draugs Amber.

Tālākais ceļš veda uz Melno silu. Šajā maršruta posmā bija ko izturēt – garais nobrauciens no Gustiņu kalna, kur, lai neizraisītos kāds negadījums, vajadzēja koncentrēties un stipri turēt stūri, bija sava veida braukšanas prasmju pārbaudījums. Piestājām pie “Baltā krusta”- piemiņas vietas  I Pasaules karā kritušajiem krievu armijas zaldātiem.

Jaunsēlpilī, biedrības “Vides un Tūrisma attīstības klubs “Sēlija”” vadītājas  Rasmas Draškas piemājas saimniecībā mums bija iespēja apskatīt dižliepas, kuru tuvumā pagatavojām pusdienu maltīti un turpat papusdienojām.

Netālu  savu  ūdens spoguli zibina Baltiņu ezers, kura apkārtne pārsteidz ar cilvēka darbības neskarto dabisko ainavu. Arī mēs piestājam, lai papriecātos par mellenāju  un sūnu paklāju ezera krastā, un peldētgribētājus vilinošo ūdens virsmu. Apskatām arī pirmo seno sēļu apmetnes vietu – šo apvidu cilvēki kā mītnes vietu izvēlējušies tā iemesla dēļ, ka mežs un ezers devis izdzīvošanai nepieciešamo: medījumus, zivis, ogas u.c. Šī  apkaime slavena ar dižkoku daudzumu – redzējām arī dižkoka vārda cienīgas priedes un vītolu, kā arī pie “Boļānu” mājām arī ozolus.

Braucot gar ļoti stāvo pilskalnu, par kura vārda  Sudrabkalns izcelsmi vēsta  sena teika, kuru atcerējāmies atelpas brīdī: velns naktī nesis sudraba naudu. Te pēkšņi nodziedājis gailis. Velns tā izbijies, ka no bailēm uz vietas nometis naudu. Tajā vietā izaudzis kalns, zem kura sudraba nauda glabājoties vēl šobaltdien. Sudrabkalnā iepazinām anemoni – pavasarī ziedošu aizsargājamo augu.

Pēc stundas bijām Zvejnieklīcī, kur varējām atpūsties un paspēlēt bumbu. Daugavā paveicās ieraudzīt senlatviešu ūdens ceļotāju liellaivu ( izskatā līdzinās mūsu kaimiņu -ziemeļtautu vikingu laivām), kura ,veicot tūrisma izbraucienu, pie Zvejnieklīča pagriežoties atceļam, meta līkumu.

Atlikušie pieci kilometri līdz lauku sētai “Boļāni” šķita  krietni garāki par iepriekšējiem, jo ceļš veda kalnā. Jau pa gabalu “Boļānos” varēja saskatīt rosību – daudzās automašīnas un ļaudis tautas tērpos liecināja par vērienīgu kopā sanākšanu. Sasveicinājušies ar  saimnieci Maiju,  devāmies apskatīt fotoizstādi par netālu esošo Strūves meridiāna punktu. Pagalmā uzstādītajā teltī apskatījām Dainu skapi1.

Turpinot iecerēto velomaršruta programmu, gājām klausīties “Saucēju” skandētās dziesmas. Tās tika dziedātas vairākos pakalnos, savdabīgā balsu skanējumā izdziedot Sēlijas novadam raksturīgo dziesmu veidu – rotāšanu.

No Taborkalna ripoja labi un 20 kilometri līdz Jēkabpilij tika paveikti stundas laikā – kā zināms, ceļš uz mājām vienmēr īsāks,” stāstījumu noslēdz R. Barkovskis.

Velotūrisma gids piebilst, ka maršruta kopgarums 12. maija braucienā bijis  55 kilometri, bet spēks smelts visai vasarai…

Foto no Riharda Barkovska privātā arhīva    

 

  1. Šogad arī aprit desmit gadi, kopš Sēlpils pagasta bioloģiskajā saimniecībā “Boļāni” atvērts “Sēlpils lauku sētas Dainu skapis”, kas piedāvā virtuāli apskatīt 3389 tautasdziesmas, kuras pierakstījuši un Krišjānim Baronam iesūtījuši sēlpilieši.