Mentoru apmācības Lietuvā „Learning in EVS” – Ievas pieredze

Kad šogad tika izsludināta mentoru  pieteikšanās apmācībām „Mācīšanās EBD”, es, daudz  nedomājot, pieteicos, jo biju paspējusi jau būt mentore diviem brīvprātīgajiem, kas savu EBD veica Jēkabpilī, un man, veicot mentores pienākumus, radās daudz jautājumu – kā šo lomu pildīt labāk? Seminārs notika Lietuvā, tāpēc  šī bija arī unikāla iespēja satikt citus mentorus no kaimiņvalstīm – Lietuvas un Igaunijas.

Lielākoties mācīšanos mēs asociējam ar formālo izglītību –  laiku skolā, studijās, sēžot lekcijās, lasot grāmatas, pildot uzdotos uzdevumus.  Taču kā mēs iemācījāmies staigāt? Skatoties, kā citi to dara, sākumā ar citu palīdzību, vēlāk jau tikai simtiem reižu mēģinot nostāties uz kājām, atrast balansu un spert pirmos patstāvīgos soļus. Mācīties var dažādi. Šajā seminārā arī diskutējām un runājām par to, kas ir mācīšanās Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros, kā to konstatēt un novērtēt izaugsmi.

 Semināra laikā lielākoties darbojāmies paši – mācījāmies mācoties, un tikai 10 % no semināra laika aizņēma lekcijas, kurās iepazinām un apskatījām dažādas teorijas. Pēc tam jau paši tās likām lietā un daudzveidīgos grupu darbos mēģinājām rast atbildes uz dažādiem jautājumiem. Kādā no grupu uzdevumiem definējām, ka mācīšanās patiesībā var būt sarežģīts un dažreiz pat neaprakstāms process. Kas ir faktori, kas veicina mācīšanos, un kā notiek process? Mācīšanās –  tā ir izpēte. Tā ir dažādu pieredžu savienošana. Tiekoties dažādām paaudzēm, redzot to atšķirības, katra no šīm paaudzēm var mācīties viena no otras. Tāpat ir ar dažādu kultūru, rasu, reliģisku piederību un uzskatu pārstāvjiem.  Arī kļūdīšanās atver durvis, lai varētu mācīties.

Kad pirmās dienas bijām runājuši par to, kas ir mācīšanās ārpus ierastās skolas viedes, kā iespējams darbināt savas smadzenes, trenēt atmiņu  un atpazīt, ka esam kaut ko iemācījušies, mēs jau konkrētāk varējām pievērsties jautājumam – kā es, kā mentors, varu palīdzēt brīvprātīgajam atpazīt mācīšanos?

Mentora darbā man palīdzējusi ir pašas pieredze, ko guvu,  pusgadu pavadot kā brīvprātīgā Eiropas Brīvprātīgā projekta ietvaros Ukrainā, Doņeckā.  Mentora darbā ir jāsaprot, ka brīvprātīgais ir devies prom no savām mājās, ģimenes un draugiem. Iespējams, viņš ir nokļuvis sev iepriekš nepiedzīvotos klimata apstākļos, iespējams, pirmo reizi dzīvo viens, vai pretēji – mācās dalīt dzīvojamo telpu ar vēl citiem cilvēkiem. Šis cilvēks ir izkāpis no savas komforta zonas. Kā mentoram, man jāpalīdz izprast, kurā brīdī, esot ārpus šīs komforta zonas, konkrētā persona var kaut ko iemācīties – gan praktisku, gan atklāt ko jaunu par savu personību. Tāpat svarīgi ir pievērst arī uzmanību tam, lai brīvprātīgais nenonāk tā saucamajā panikas zonā, kur mācīšanās, visdrīzāk, nebūs iespējama, bet tieši otrādi, varbūt pat tiks bremzēta.

Viens no pirmajiem uzdevumiem, kā mentoram, man ir palīdzēt iepazīt vidi, kurā ir nonācis brīvprātīgais – jauno mājvietu, iespējas izmantot sabiedrisko transportu, mēģināt brīvprātīgo integrēt vietējā sabiedrībā. Pēc tam jau tā ir virkne dažādu faktoru, kas ietekmē mācīšanās procesu, –  valoda, kultūra, jauna darba vide, spēja apgūt praktiskas lietas. Bieži vien brīvprātīgie atzīst, ka mēneša laikā iemācījušies daudz vairāk  kā trīs gados, esot universitātē. Taču tā ir cita veida mācīšanās, tā nav teorētiska – tā ir mācīšanās veidot attiecības darbā un ārpus tā. Tā ir praktiska,  emocionāla, un bieži vien to ir grūti novērtēt. Tā ir mācīšanās būt atbildīgam par to, ko esi uzņēmies izdarīt, kā arī būt atbildīgam par vidi, kurā dzīvo. Būt brīvprātīgajam – tā bieži vien ir mācīšanās pieņemt kompormisus. Pieredze, ko brīvprātīgais gūst,  ievērojami paplašina redzesloku un arī maina pasaules uztveri. Taču ne vienmēr tas ir viegli, jo bieži vien kā darbā, tā sadzīvē ielaužas dažādo kultūru atšķirības, kas var izraisīt konfliktus un neizpratni. Piemēram, neizpratne par laiku un tā nozīmi (domāta precizitāte, termiņu un pasākumu sākuma laika ievērošana, kas dažādās kultūrās ir ievērojami atšķīrīga; ir kultūras, kur kavēt vai sākt kārtot zāli pasākumam tā norādītajā sākuma laikā ir pieņemami). Dažādi konflikti un neizprotamas situācijas ir tās, kas man kā mentoram jāpalīdz atrisināt, rast vidusceļš. Un arī es pati  kā mentors visā šajā procesā mācos ļoti daudz – gan par konkrēto cilvēku, kultūru, no kuras viņš nāk, un to, kā risināt problēmas dažādās situācijās.

 Kā mācīja seminārā, bieži vien ir nepieciešams kāds no ārpuses, kurš palīdz novērtēt, izprast un analizēt dažādās situācijas, kādās nonāk brīvprātīgais. Tādēļ svarīgas ir iknedēļas vai ikmēneša tikšanās ar brīvprātīgo, kuru laikā tiek izrunāti dažādi jautājumi.  Šajās tikšanās reizēs būtu jāveic refleksija. Šī refleksija ir kā nebeidzams aplis, kurā visi soļi ir saistīti. Pirmkārt, sākt varētu ar jautājumu brīvprātīgajam – kas ir tas, ko viņš pēdējās nedēļas laikā ir iemācījies? Pirmajā brīdī atbilde varētu būt – neko. Tad vajadzētu uzvedināt viņu uz pārdomām ar jautājumiem, kas varētu apliecināt, ka pēdējās nedēļas laikā ir notikusi mācīšanās. Varbūt brīvprātīgais pirmo reizi mūžā uzkopa virtuvi, jo pirms tam to viņa vietā ir darījuši citi? Varbūt viņš ir iemācījies patstāvīgi lietot sabiedrisko transportu vai nosūtīt sūtījumus pastā? Tie it kā liekas mazi, ikdienišķi sīkumi, taču šajā darbā tos ir svarīgi atzīmēt, jo tie apliecina, ka ir uzlabotas personas komunikācijas prasmes, iespējams, jau citā, viņam jaunā,  valodā, un prakstiskās prasmes.   Pēc tam svarīgi domāt par to, kādi varētu būt  tālākie mācīšanās virzieni. Kas ir tas, kādēļ brīvprātīgais ir izvēlējies doties brīvprātīgajā darbā? Vai lai uzlabotu komunikācijas prasmes? Mācītos jaunu valodu vai apgūtu rokdarbus, filmēšanas prasmes? Šeit ir jāpalīdz brīvprātīgajam apjaust virzienus, kādos savā brīvprātīgā darba laikā viņš vēlas doties. Svarīgi arī dokumentēt šo mācīšanās procesu. Daudzas organizācijas liek saviem brīvprātīgajiem rakstīt blogus, kuros viņi apraksta nedēļas laikā notikušo, kā arī piemin interesantas, jaunas lietas, kas ar viņiem notikušas. Dzirdēju, ka ir mentori, kas katru nedēļu e-pastā nosūta brīvprātīgajam jautājumus, kas varētu palīdzēt analizēt procesus, kas notiek, esot ārpus ierastās vides un  komforta zonas, un, iespējams, atklāj ko jaunu personībai. Tāpat arī svarīgi apzināties, kāds mācīšanās veids katram ir produktīvāks – komandā, individuāli, piedaloties pasākumos vai vērojot tos. Šie ir aspekti, ko ir svarīgi mēģināt izrunāt, atklāt vismaz reizi mēnesī, jo tas arī palīdzēs brīvprātīgajam savā darba beigu fāzē novērtēt savu izaugsmi, personības attīstību un to, kur šīs jaunās zināšanas varētu izmantot turpmāk.

Semināra laikā mēs apskatījām arī dažādus modeļus: kā plānot savu laiku; teoriju par to, kādi ir iespējamie attiecību modeļi starp brīvprātīgo un mentoru, mentoru un organizāciju; kā uzlabot šīs attiecības; kas ir iespējamie riska faktori un kā tos minimalizēt; kā izmantot mācīšanās procesā dažādas maņas. Savukārt vakaros mēs turpinājām sarunas pie vakariņu galda, jo katram mentoram ir bijusi interesanta un unikāla pieredze, kuru uzklausīt bija ļoti aziraujoši.

Vienā no vakariem, lai izprastu, kā norit mācīšanās cilvēka dzīves pašā sākumā, mēs noskatījāmies franču režisora Thomasa Balmes filmu „Babies”, kuras laikā filmēšanas komanda seko mazuļa mācīšanās procesam gada laikā kopš viņa piedzimšanas brīža. Filmas varoņi ir mazuļi dažādās pasaules vietās. Divi no tiem ir arī no mazapdzīvotām, civilizācijas neskartām vietām, piemēram, dziļiem laukiem Namībijā un Mongolijā. Un interesanti, ka mazulis, kurš audzis Namībijā, savā pirmajā dzīves gadā jau iemācījies ar taisnu muguru noturēt uz galvas bļodiņu, kamēr bērns Centrālanglijā vairāk laika pavadījis mazkustīgi, allaž vecāku pieskatīts, un pats vēl knapi spēj nobalansēt savu stāju. Šajā filmā nav daudz vārdu, taču tā ir aizraujoša un ļauj arī sevī ieraudzīt vēl aizvien mītošo mazuli, kurš sadusmojas pie sīkām  grūtībām, taču mēģina vēlreiz un vēlreiz. Iesaku šo filmu kādam no ziemas vakariem!

Pēc šī semināra es aizdomājos par to, ka nepieciešams arī vietējo mentoru tīkls, kurā mentori var dalīties ar savu pieredzi. Pirmkārt, tas varētu būt teritoriāli lokāls loks, kad mentori, kuriem ir brīvprātīgie, piemēram, Jēkabpilī, zina viens otru un var tikties, lai apspriestu iespējamās metodes, kā palīdzēt brīvprātīgajiem, lai viņu pavadītais laiks šeit būtu pēc iespējas pilnvērtīgāks un viņi dotos prom ar pozitīvām emocijām un jaunu pieredzi.

Kā minēja viena no semināra vadītājām (un tas esot pierādīts!) – ja tu vēlies kaut ko izdarīt, bet to neuzsāksi 72 stundu laikā, visticamāk, tu to arī  nekad neuzsāksi. Tādēļ, ja ir kāda ideja, kas knosās prātā, novēlu to iesākt realizēt pēc iespējas ātrāk! Kāds var sākt ar brīvprātīgo darbu!

Ieva Druveniece
Jēkabpils NVO resursu centrs
EBD projektu dalībnieku mentore